Par godu — spēles apskats |

Par godu
ir Džeisona Vandenberga ideja
, kurš darbojās kā projekta vadītājs. Pati spēles ideja radās pirms 15 gadiem, kad Džeisons pirmo reizi sāka interesēties par Vācijas paukošanas skolu. Šis ir vēsturisks cīņas stils, ko aktīvi izmantoja Svētā Romas impērija un kas ilga līdz renesansei un agrīnajiem jaunajiem laikiem. Daži no galvenajiem skolas principiem bija ātrums, neliela veiksme un taktiskā plānošana gandrīz katram triecienam. Turklāt teorētiskās daļas sarežģītību bieži aizēnoja prakses nozīme. Tā bija īsta māksla, un šīs skolas piekritēji bija sava veida mākslinieki, kas gleznoja savus audeklus ar kritušo ienaidnieku asinīm. Tā visa mudināts, Džeisons uzskatīja, ka būtu laba ideja pielāgot reālās dzīves zobenu šūpošanos spēles formātā.

Pati nelietība. Tas biedē ne tikai ar savu viduslaiku hokeja masku, bet arī ar asinskāri.

Džeisona apsēstība ar spēles veidošanu par viltībām ar zobeniem radīja arvien jaunas idejas un detaļas, un pēc tam ienāca uz skatuves
Ubisoft
, nolemjot, ka šī koncepcija var dot labu peļņu, un deva zaļo gaismu spēles attīstībai. Jūs paši varat redzēt, kas no tā sanāca.

Lai gan
Par godu
Pēc visām pazīmēm tā ir vairāku spēlētāju spēle; tai ir arī stāstu kampaņa, kas paredzēta gan vienai spēlei, gan dzīvīgai sadarbībai. Strukturāli vikingu, samuraju un bruņinieku piedzīvojumi ir sadalīti trīs nodaļās – katrai no frakcijām pa vienai –, kuru laikā rakstnieki centās atklāt dažus varoņus un to motivāciju, iepazīstināja spēlētāju ar galvenajiem un sekundārajiem varoņiem, kā arī arī centās parādīt vienas spēcīgas un neatkarīgas dāmas aizsāktā nekārtības mērogu.

Vizuāli spēle izskatās diezgan labi, turklāt uz visām platformām.

Negaidiet no scenārija nekādas atklāsmes. Stāsts ir sašūts ar baltiem pavedieniem un ir pārpilns ar bezjēdzīgiem un tukšiem dialogiem, kas bieži nepieciešami tikai, lai vēlreiz parādītu tā vai cita varoņa vēsumu vai vienkārši atšķaidītu klusumu spēļu videoklipos. Tā jau gandrīz pašā spēles sākumā par cietokšņa aplenkšanu atbildīgais Justiciar Cross iesaka komandierim beigt izliet savas tautas asinis un visu atrisināt ar dueli, kas viņā izraisa teju histēriju un paniku. , ko viņš pat nedomā slēpt. Nedaudz vēlāk spēles antagonists Apolions stāstīs par vilkiem un aitām, uz sava milzīgā zobena uzspraužot bezpalīdzīgus bruņiniekus.

Neskatoties uz to, viena spēlētāja kampaņa joprojām ir neaizmirstama ar savām brašajām zirgu vajāšanām, iespaidīgajiem vairāku cietokšņu aplenkumiem, izmantojot milzu aunus un aplenkuma ieročus, un pat spēli ar milzu ziloni.

Žēl, ka aplenkumi pāriet pārāk ātri.

Runājot par Apollonu. Galvenā ļaundara nepretendē uz labāko, taču ar saviem tiešajiem pienākumiem tiek galā gana labi. Viņa viegli spēj iedvest bailes pat savos sabiedrotajos un parādīt ienaidniekiem, ka iesaistīties ar viņu viņiem pašiem izmaksā dārgāk, un viņas stulbais un no pirmā acu uzmetiena nejēdzīgais plāns uzliesmot plaša mēroga karu ar visiem tuvāk galam. no spēles neliksies tik stulbi. Nu, varbūt tikai nedaudz.

Galvenā ziņa ir tāda, ka karš ir slikts, bet neizbēgams. Stulbu cilvēku dabā ir vienam otru iznīcināt un peldēties asins upēs, un no tā nav glābiņa.

Kampaņa
Par godu
drīzāk tas ir nepieciešams, lai iepazīstinātu spēlētāju ar dažādām spēļu klasēm, parādītu visas viņu stiprās un vājās puses, kā arī iemācītu spēles pamatus. Viņa to dara vienkārši perfekti. Uzdevumi ir strukturēti tā, lai pilnībā atklātu katra varoņa potenciālu. Šeit ir Holders, kas milzīgas armijas sastāvā iebrūk ienaidnieka cietokšņos un sasmalcina ienaidnieka ģenerāļus gulašā; glābēji, kas klusi ložņā aiz ienaidnieka līnijām, lai izraisītu sabotāžu un pārrautu vēderus bārdainiem barbariem; vai Kensei medī ienaidniekus bambusa biezokņos un soda gļēvus. Diemžēl izstrādātāji nevarēja izdomāt, kā kampaņā izmantot visus duci pieejamos varoņus, atstājot vairākus interesantus blēžus bez darba.

Vikingi dara savu ierasto lietu — reidus, slepkavības un laupīšanu.

Kampaņa arī māca spēlētājam izmantot vides elementus, piemēram, tapas, kas izvirzītas no sienām, kas izraisa negadījumus, verdošus geizerus, stāvas klintis un daudz ko citu, kā arī komandas darba nozīmi. Žēl tikai, ka jūsu biedru mākslīgais intelekts dažreiz liek jums slēgt spēli ellē un izdarīt hara-kiri sev. Deģenerāti viegli aizmirst par misijas mērķiem, un viņiem nekas nemaksā pēkšņi apstāties un sākt skaitīt vārnas, kamēr, teiksim, šugoku apstrādā jūs maltā gaļā ar savu kanabo. Vai arī dažreiz viņi traucē, kad viņu palīdzība nav absolūti nepieciešama. Bet visvairāk viņiem patīk piebeigt ienaidniekus, ar kuriem jūs negodīgi ilgu laiku esat satraukušies.

Bet, kā jau minēts, kampaņa
Par godu
drīzāk ir tikai garš treniņu uzdevums, kas paredzēts, lai rūdītu spēlētāju nepielūdzamajam vairāku spēlētāju režīmam. Pašā spēles sākumā jums tiek lūgts izvēlēties vienu no trim frakcijām un pēc tam sniegt savu milzīgo ieguldījumu kopējā labā, izraujot teritorijas no citām frakcijām. Ir vērts atzīmēt, ka frakcijas izvēle neietekmē pieejamos varoņus. Tātad, spēlējot kā bruņinieki, jūs varat viegli izmēģināt sevi Nobushi vai bārdainā barbara lomā ar koka vairogu. Spēlē ir trīs puses: vikingi, samuraji un bruņinieki. Katra puse piedāvā četru varoņu izvēli, no kuriem katrs ir unikāls savā veidā, lai gan tai ir dažas iezīmes ar saviem kolēģiem no citām frakcijām. Viņu vidū ir īsti varoņi, ģērbušies smagās bruņās un spēj viegli izturēt vairākus sitienus pa galvu ar divu roku cirvi, bet nelepojas ar veiklību; ir veikli, ātri un vāji slepkavas, kas rotaļīgi izvairās no ienaidnieka uzbrukumiem, bet tajā pašā laikā nodara ievērojamu kaitējumu; Ir arī sabalansētākas klases, kuras var viegli spēlēt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.

Šī ir tālu no lielākās kaujas ar ienaidnieka spēkiem.

Vairāku spēlētāju spēle, kurā spēlētāji pavadīs lauvas tiesu, ir sadalīta piecos spēles režīmos: “Teritorijas sagrābšana”, “Duel”, “Slaughter”, “Extermination” un “Skirmish”. Vienkāršākie ir “Duel” (1 pret 1 cīņa) un “Slaughter” (4 pret 4 misu), kuros spēlētājiem ir tikai jānogalina vienam otru, cik ātri vien iespējams. Bet šos režīmus pamatoti var uzskatīt par visinteresantākajiem, jo ​​tieši tajos spēle atklājas pilnībā. Aktīvi jāizmanto vides elementi, jāuzrauga izvēlētā tēla izturības stāvoklis un jācenšas neiespiest sevi stūrī, plānojot savas darbības vairākus soļus uz priekšu.

“Teritorijas sagrābšana” var uzskatīt par tikpat interesantu režīmu, kurā spēlētāji, sajaukti ar niecīgiem papildu karavīriem, cīnās par vairāku punktu kontroli kartē. Vienīgi žēl, ka visa jautrība par piedalīšanos brutālā kaujā var ātri pazust pārblīvētā lietotāja interfeisa dēļ. Desmitiem karavīru, kas mirgo jūsu acu priekšā, ļoti apgrūtina efektīvu cīņu ar citiem spēlētājiem, gandrīz pilnībā aizsedzot jūsu skatu.

Vienkārši karavīri darbojas kā lielgabalu gaļa, ko pat vairogi nevar glābt no varoņiem.

Spēlētāju uzvaras atstāj iespaidu arī uz kopējo pasaules karti, palīdzot izvēlētajai frakcijai ieņemt jaunas teritorijas. Stimuls spēlētājiem atdot sevi ir neskaitāmi sīkrīki un stilīgs apģērbs, kas kalpo kā atlīdzība par reālo ieguldījumu kopējā lietā. Papildus satriecošām jaunām lietām spēlētāji var izmantot īstu naudu vai cietās monētas, lai iegādātos dažādu aprīkojumu, kas ietekmē dažādas izvēlētā varoņa īpašības — ātrumu un uzbrukuma spēku, izturību utt. Par laimi, šīs lietas spēles gaitu īpaši neietekmē, jo cīņas iznākums joprojām ir atkarīgs no spēlētāja roku taisnuma un ir pieejams tikai 4 pret 4 režīmos.

Galvenās sūdzības par
Par godu
Sistēmu pretinieku un biedru atlasei vairāku spēlētāju režīmā var uzskatīt par pilnībā bojātu. Spēle bieži mūs sastādīja ar mākslīgā intelekta kontrolētu bobblehead komandu pret citu spēlētāju komandu, protams, ar paredzamiem rezultātiem. Vai, vēl trakāk, spēle mūs iemeta bezjēdzīgu, spēles mehāniķiem pilnīgi nepazīstamu vēžveidīgo komandā, kas biežāk peldējās verdošos geizeros un slīka purvos, nekā kaut kādā veidā palīdzēja.